Pargajiens

LABDARĪBAS PĀRGĀJIENS

SOLIS PĀRI LATVIJAI!

JAUNUMI

Uz Varakļāniem! (3/18)

Dalies ar jaunumiem!

Uz Varakļāniem! (3/18)

Kāmēr jaunieši dodas jau ceturtajā dienas posmā uz Atašieni, mēs ieskatīsimies vēlreiz nedaudz uz vakardienas piedzīvojumiem dodoties uz Varakļāniem!

No Rēzeknes jaunieši izgāja diezgan agri, jo viņi zināja, ka uz Varakļāniem būs mērojams viens no pārgājiena garākajiem posmiem – 47 kilometri, tāpēc bez kavēšanās jaunieši iesāka savu pārgājienu ar aptiekas vizīti, kur nopirka ārstnieciskos plāksterus, ko uzlikt uz pleciem, kas ir ļoti noderīgi nēsājot smago 20 kilogramu somu visu dienu uz pleciem. Jēkabs piemin, ka nespēj joprojām noticēt, ka šie plāksteri tik veiksmīgi, labi strādāja un spēja ārstēt gājēju nogurušos plecus.

Jēkabs uzskata, ka pārgājiena dienu iesāka ļoti labi, jo gāja ātri un ilgu laiku neapstājās. Pirmā pauze bija tikai pēc daudziem kilometriem, kas labi noskaņoja gājēju turpmākajai dienai. Jēkabs smejas un stāsta, ka pirmajā pauzē, jauniešiem lidoja virsū kamene, kas nepārtraukti mēģināja nosēsties uz Jēkaba kājas, pēc vairākiem neizdevušiem mēģinājumiem, viņa ielidoja Jēkaba kurpē, kur, citēšu Jēkabu, “ilgi tusēja”. Pēc pauzes, Jēkabs velkot atpakaļ savu kurpi, sadzirdēja dīvainu dūkšanu, saprotot, ka viņš ir uzvilcis kurpi ar kameni tajā. Pa laimi, kamenes nedzeļ, uzsverot, ka viņa bija joprojām arī dzīva pēc šī atgadījuma. Jēkabs iesmej, uzsverot, ka kamenei varbūt ir radusies tikai emocionāla trauma.

Tālāk, jaunieši ilgi gāja pa zemes ceļiem, kad vēl bija palikuši kādi 15 kilometri, jaunieši saprata, ka nesasniegs savu izvirzīto laika mēŗķi. Jēkabs piemin, ka tajā brīdī neko vairs negribēja darīt, jo saprata, ka jāiet vēl 15 kilometri, kas ir vismaz 3 stundas.

Dāniels piemin, ka 10 kilometrus pirms Varakļāniem sāka līt, kas bija pirmā lietus pieredze pārgajiena laikā, bet uzsver, ka viņi reaģēja diezgan ātri un efektīvi. Dāniels turpina, ka pēdējos 3 kilometros ķermenis bija viņam jau nobrucis, viņam sāka sāpēt pēdas, tad pamanīja, ka kājas ir apdegušas un odi nepārtraukti tajā koda, kas radīja milzīgu diskonfortu un sāpes. Dāniels turpinot stāsta, ka esot tuvāk Varakļāniem, sāka arī sāpēc ceļgali un pēc tam arī ikri, bet pēdējos divus kilometrus Dāniels vairs nespēja noraksturot tās sāpes.

Jēkabs piemin, ka pārgajiena laikā daudz runāja pa telefonu ar tuviem cilvēkiem, kas deva enerģiju turpināt pārgājienu. Jēkabs uzsver, ka posma pēdējās 3 stundās, viņš pa telefonu norunāja apmēram 2 stundas. Jēkabs turpina stāstot, ka tajā brīdī abi atdalījās viens no otra, nevis tāpēc, ka bija radušies kādi strīdi, bet gan, tāpēc, ka katrs cīnījās tajā brīdī ar savu ķermeni. Jēkabs uzsver, ka tas bija ļoti labi, jo katrs no gājējiem varēja būt savā pasaulītē un ar savām domām.

Jēkabs pēc negatīvajām emocijām turpina savu stāstu, uzsverot, ka redzēja kā stārķis no ligzdas, kas atradās elektrības stabā, ielidoja elektrības vados. Jēkabs stāsta, ka bija liels spraksķis un bija redzamas daudz dzirksteles, bet uzsver, ka stārķis izdzīvoja un pēc atgadījuma aizlidoja prom.

Jaunieši Varakļānos nonāca ap pulksten. 23:00, kur viņus sagaidīja ļoti jauka ģimenīte, kas bija sagatavojusi gājējiem vakariņas un naktsmājas. Milzīgs paldies par to!

Dāniels noslēdzot sarunu, uzsver, ka ejot gulēt, viņš sajuta milzīgu gandarījumu, kas bija vienkārši fenomenāli, jo viņi bija nogājuši garāko, smagāko un karstāko dienu visa pārgājiena garumā. Dāniels piemin, ka skatoties atpakaļ uz iepriekšējām dienām, viņi skatās uz tām tikai ar gandarījumu.

Jēkabs turpina, ka posms uz Varakļāniem bija viena no veiksmīgākajām dienām, jo viņi pierādīja sev, ka to var, jo veikt 47 kilometru distanci dienā ir kaut kas milzīgs. Jēkabs lepojas gan ar sevi un Dānielu, jo tas ne tikai bija emocionāls, bet arī fizisks un garīgs izaicinājums.

Nu lūk, šādi arī jauniešiem pagāja garākais pārgājiena posms uz Varakļāniem, kura laikā nogāja 47 kilometrus, bet nu jau pienākusi jauna diena, tas nozīmē arī jauns posms… Kā viņiem gāja tajā, to jau uzzini drīzumā!