Pargajiens

LABDARĪBAS PĀRGĀJIENS

SOLIS PĀRI LATVIJAI!

JAUNUMI

Ceļš uz Ķekavu! (9/18)

Dalies ar jaunumiem!

Ceļš uz Ķekavu! (9/18)

Laiks uzzināt, kā jauniešiem gāja ceļā no Ogres uz Ķekavu, kas bija ne tikai pārgājiena devītā diena, bet arī kopējā pārgājiena viduspunkts.

Rīts iesākās diezgan lēnīgi, jo iepriekšējā dienā jaunieši bija nogājuši papildus 7 kilometrus virs paredzētā maršruta garuma, tādā veidā patērējot papildus enerģiju, ko pa nakti nebija vēl jaunieši spējuši atgūt. Tomēr, dienas gaitā gājējus uzlādēja un enerģiju deva Marats, kas pievienojās uz sekojošo pārgājiena posmu, kurš bija gatavs dot visu savu enerģiju un pēc iespējas vairāk atbalstīt abus jauniešus šajā piedzīvojumā!

Jēkabs stāsta, ka Marats pa ceļam sarunāja ar tenisa laukumu uzspēlēt vienu spēli, bet uzsver, ka pēc tā viņam palika diezgan slikti ar saitēm, tāpēc, kāmēr Dāniels un Marats staipījās, viņš piezvanīja pazīstamam sporta ārstam, kas sniedza viņam konsultāciju, kur viņiem ieteica ielikt papildus zeķi botās zem pēdas, kas brīnumainā kārtā arī palīdzēja un ļāva jauniešiem turpināt ceļu.

Turpinot pārgājienu, Marats jauniešus veda pa visādiem neceļiem, kas Jēkabam ļoti personīgi patika, jo pamainījās apkārtēja vide un parādījās jauni izaicinājumi, kas pēc 9 vienveidīgām dienām bija aizraujoši un patīkami.

Jauniešus arī šajā dienā sagaidīja lietus, kas neļāva viņiem normāli paēst, jo lietū vai nu gribas būt zem kāda jumtiņa vai arī jāturpina tālāk iet, tāpēc šajā dienā jaunieši diezgan maz ēda, kas pēc Jēkaba domām nebija ļoti labi, jo tas ietekmēja turmākās dienas enerģijas līmeni. Dāniels stāsta, ka ceļš gar Daugavu un šķērsojot HES, bija ļoti emocionāli grūts ceļš, jo visu laiku pa ceļam lija, kā rezultātā jauniešiem bija auksti un ļoti demotivējoši.

Vienu brīdi abi jaunieši sāka klibot un nevarēja vairs paiet, tāpēc sāka apzvanīt visas aptiekas Salaspilī, bet kaut kas bija nobrucis ar sistēmu un nebija iespējas tās sasniegt, tāpēc abi jaunieši sāka domāt par mašīnu stopēšanu, lai nonāktu līdz aprūpei Salaspilī, bet uzsver, ka beigās kaut kā abi saņēmās un sāpes nedaudz samazinājās un turpināja ierasto ceļu uz Salaspili.

Jaunieši Ķekavā nonāca diezgan vēlu. Pilsētā bija paredzēts palikt pa nakti teltī, bet tā kā bija jau ļoti tumšs un nepārtraukti lija lietus jaunieši to nevelējās darīt. Otra opcija bija vēl klauvēt pie durvīm, bet tomēr beigās jaunieši izlēma zvanīja Upes Villai, kur tajā brīdī notika organizācijas rīkotais Erasmus+ projekts, kur lūdza viņus paņemt pa nakti, kur ļoti negribīgi, bet tomēr atļāva palikt pa nakti. Šī iemesla dēļ, jaunieši ar taksi devās no Ķekavas uz Upes Villu, kur arī notika ļoti negatīvs pavērsiens, jo jauniešiem nācās atstāt savus slavenos pārgajiena kokus, ko šoferis neatļāva ņemt līdzi mašīnā.

Un šādi jauniešiem pagāja ceļš uz Ķekavu, kas bija viens no pārgājiena grūtākajiem posmiem ne tikai emocionāli, bet arī fiziski.